Uzars kā darba devējs

Es un bruģis.

Man dzīvē ir bijuši vairāki lieli un nozīmīgi notikumi. Un viens no tiem ir brīdis, kad iemācījos likt bruģi. Pateicoties bruģim, sekoja citi lieli manas darbības pagriezieni. Nezinu, kā būtu, ja pēc nokļūšanas Vācijā būtu ņēmis vērā tēva padomu, ka noteikti jāiestājas kādā skolā, lai kaut ko iemācītos – es būtu izvēlējies kādu citu virzienu. Piemēram, fotografēšanu, kas tai laikā mani aizrāva un es gribēju fotografēt, kā Helmuts Ņūtons. Bet mans draugs, vācietis Heics, padomāja un teica, ka ar fotografēšanu nekas labs nesanāks. Viņš bija dzīves gudrs un praktisks cilvēks un sarunāja man darbu pie ainavu būvētājiem. Tur iemācījos likt bruģi un pēc atgriešanās sāku to darīt arī Latvijā. Ziemā bruģi nevarēju likt, tāpēc izdomāju, ka jābūvē mājas, lai bruģētājiem būtu ko darīt arī ziemā. Būvniecība bija sarežģīta, tāpēc izdomāju, ka jāpērk zeme un jābūvē uz tās mājas – jāattīsta nekustamie īpašumi. Bet visa sākumā bija bruģis. Vēlāk viena darbības sfēra atbalstīja un nostiprināja citu.

Izdarīts ir daudz. Simtiem dzīvokļu, simtiem māju, daudzas sabiedriskas būves, daudz nodokļu valstij un labklājība daudzām ģimenēm.

Lasot “Sapņu bibliotēku”, kur stāsts par to, ka var atgriezties atpakaļ kādā dzīves posmā un izvēlēties citu dzīves ceļu, sapratu, ka man šis bijis vienīgais un pareizais ceļš. Pats labākais, iespējamais dzīves variants.

Katram cilvēkam es ieteiktu iemācīties kādu arodu. Zinot savus bruģētājus un daudzus, kuri pie manis ir strādājuši, varu teikt, ka visi ir labi pārtikuši un nodrošinājuši savas ģimenes. Nobruģējuši gan savu pagalmu, gan pagalmu tuviniekiem.

Bruģētāji stipri vīri!

“Uzars” komandā es nonācu tālajā 2002. gadā, kad kā augstskolas students sapratu, ka bez stabila darba savas studijas finansiāli pacelt vairs nevaru. Atvēru avīzi un ieraudzīju “Uzars” darba sludinājumu, kurā meklēja bruģētājus – tajā brīdī emocionāli tieši vēlējos tādu smagu un spēcīgu darbu, pieteicos – pieņēma. Pirmajās dienās gan šķendējos un domāju, kur gan esmu nonācis!? Nebija viegli, jo darbu sākām 7 no rīta (6 bija jābūt jau pieturā), un bruģa ieklāšana – tas nemaz nebija viegls darbs. Bet pēc dažām nedēļām es iegāju tajā bruģētāja ritmā un azartā. Tad vienā dienā man pienāca priekšstrādnieks un paziņoja, ka man būs algas pielikums par labu darbu. Tas tik bija kaut kas – jau pēc pāris nostrādātām nedēļām, es nodomāju, kamēr citi te strādā daudzus mēnešus un gadus. Un tā bija motivācija tālākam pašaizliedzīgam darbam. Vēl pēc trīs mēnešiem mani iecēla par priekšstrādnieku – man tas bija TĀDS notikums! Šķiet, tas bija laiks, kad es bruģēšanu tā pa īstam sajutu kā sirdsdarbu – tas ir vīrišķīgs un pamatīgs darbs, kad Tu tos dubļus pārvērt stabilā pamatā, turklāt tas notiek nesalīdzināmi ātrāk nekā, piemēram, celtniecības procesā, kur viss ir ilgi un apnicīgi gan klientam, gan Tev pašam. Godīgi sakot, man tajā laikā pat maz interesēja, cik es par to saņemšu, es kļuvu par tādu kā bruģēšanas patriotu, ja tā var teikt. Vēl pēc gada man piedāvāja kļūt par projektu vadītāju, kas atkal bija jauns izaicinājums man pašam. Tā nu es te esmu, jau vairāk nekā 20 gadu, un man joprojām ļoti patīk.
Ja runājam par “Uzars” kā darba devēju, mēs nevaram nerunāt par Jāni, un es nevaru nepateikt, ka es neticu, ka uz pasaules ir vēl kāds tik labs darba devējs kā viņš – viņš uzticas, nekontrolē sīkumos, viņš ir dāsns un cilvēcīgs. Tā sajūta ir tāda, ka Tu it kā esi pats sava mazā uzņēmuma vadītājs, tajā pašā brīdī ar lielu un stabilu “aizmuguri”. Es jūtu, ka mans darba devējs nav savtīgs un uz naudu tendēts, es novērtēju, ka viņš rūpējas par mums, darbiniekiem, un par biznesa attīstību – ienākumi tiek ieguldīti gan tehnikā, gan mūsu labsajūtā, nevis tērēti tikai personiskām ambīcijām. “Uzars” ir stabils uzņēmums, kurš rūpējas par saviem darbiniekiem – alga vienmēr ir samaksāta laicīgi, pat neatkarīgi no tā, vai klients ir samaksājis. Bet visam pāri ir nesalīdzināma cilvēcība un bruģētāja spēks un izturība, lai kādi pasaules vēji mūs tricinātu.

Komandai pievienojos 2000. gadā, mani uzaicināja draugs, kurš tobrīd strādāja “Uzars” un viņa aizrautība, azarts un, neslēpšu, arī viņa acīmredzamā augšupejošā dzīves labklājība mani pārliecināja, tāpēc nolēmu atteikties no iepriekšējā darba un mēģināt to bruģēšanu. Pieredzes bruģēšanā man nebija, bet bija pieredze celtniecībā un tirdzniecībā, bet jāsaka godīgi, ka tajā laikā par pieredzi bruģēšanā varēja runāt tikai tie, kuri strādāja pie Jāņa Uzara, kurš no Vācijas bija atvedis tajā laikā Latvijā neredzētu un inovatīvu bruģa ieklāšanas tehnoloģiju.
Mani apmācīja lielisks priekšstrādnieks, ar kuru kopā uzbūvējām gan mazus, gan lielus projektus. Nākamajā sezonā es jau pats biju priekšstrādnieks, un man bija sava lieliska komanda. Bet vēl pēc pusotras mani uzaicināja pievienoties projektu vadītāju komandai. Sapratu, ka šī ir izdevība, kas jāizmanto, – piekritu.
Uzars kā darba devējs ir ļoti labs, uz to jau norāda mans nostrādāto darba gadu skaits šeit, kas mērāms ar 20+. “Uzars” domā ne tikai par apgrozījumu un peļņu, bet arī par uzņēmuma izaugsmi un darbinieku labklājību. Un, jā, mana iedvesma nākt uz darbu ir kā tajā mūsu teicienā – jo man patīk no dubļiem nonākt līdz skaistam bruģim. Mani iedvesmo rezultāts un apmierināto klientu atsaucība. Protams, katram darbam ir sava garoziņa un arī man iedvesma nākt uz darbu mēdz būt lielāka un mazāka – sevišķi tajās dienās, kad jākārto birokrātiskie dokumenti. Bet teikšu tā – labas darba vietas lielākā vērtība ir laba komanda un labs tehniskais nodrošinājums. Un tas mums šeit ir uz visiem 100%.
Es gribētu, lai mans pieredzes stāsts iedvesmo tos jauniešus, kuri tikai vēl sevi meklē, jo, ja puisim nav pieredzes, tad šeit, “Uzars” komandā, ir iespēja iemācīties, apgūt profesiju un iegūt stabilu atalgojumu, izaugsmes iespējas un viennozīmīgi – pretimnākošu vadību.
Un vēl noslēgumā gribu pastāstīt, kas ir labi bruģētāji! Ko varu teikt viennozīmīgi – labi bruģētāji nekad nav slinki. Viņi ir atbildīgi, čakli un izturīgi, jo bruģēšana ir fizisks un atbildīgs darbs. Tas audzina gan raksturu, gan pilnveido fiziski.